Atceros, ka agrā jaunībā man mamma teica, ka viendien es tiešām, tā pa īstam, iemīlēšu un tad es zināšu, ka tieši tā ir mana lielā mīla un tad būs jāprecas:) Lai gan mazas un lielas mīlas bija arī līdz TAM, tomēr, tieši kā mamma teica, arī notika-  es sapratu, ka tas ir pa īstam un viņš ir vienīgais, kas jāprec nost! 

Bet mīlestība jau sniedzas daudz tālāk, jeb tā savienība, kas tika izveidota uz īstās mīlas pamatiem, izplešas un sarodas dažādi "mīlas augļi" - t.i. bērni! Sarodas sirsnīgi mīļota un iekopta kopīga saimniecība - t.i. mūsu abu veidotais un vadītais darbs! Sarodas kopīgas idejas un domas - tās arī ir mīlas radītas un mēs abi uz tām "lidināmies" - nu tā...lai nebūtu tikai uz šīs vienas plāksnes jādzīvo.

Tāpēc varu teikt, ka mīlestība caurstrāvo un caurauž visu dzīvi un ieņem visdažādākās formas un radības! Bet tās sākums bija tad, kad mēs satikāmies un palikam kopā pārī. 

Šovasar, pēc ārkārtīgi skaista un romantiska 8.laulības gada medusmēneša, atgriežoties mājās es vienā rāvienā izmaucu Elizabetes Džilbertes autobiogrāfisko grāmatu "Ēd! Mīli! Lūdzies!" - tur tik perfekti viss ir uzrakstīts, ka es neko labāku nevaru pateikt par mīlestību:)

Par ko ir grāmatas stāsts, paskatieties zemāk VIDEO>>

Ēd!

Mīlestība iet caur vēderu, vai ne? Ēšana un vispār jutekliskie prieki ir ļoti patīkamas un visvienkāršāk sasniedzamas dzīves baudas! Ja ir grūti, tad ir kaut kas garšīgs jāapēd, bet vislabāk - Itālijā! Nevar sev neko dzīvē liegt - ko mēs zinām, cik dienas mums jādzīvo? Nav jēgas dzīvot bez baudas, bez ikdienišķiem priekiem, sava Es un ķermeņa mīlēšanas!

Ja ir grūti, tad ir jātaisa taisni pretēji - liekot pretī sliktajai sajūtai kaut ko, kas to uzlabo! Un piekritīsiet, ka dažkārt tā var būt pat kūciņa! Kāpēc ne? Sievietei sevi ir jālutina un jālaiž vaļā visi savi jutekļi!

Mīli!

Sievietes dzīve nav iedomājama bez mīlas! Lai kā mēs grozītos, vienmēr to meklējam un miera nav, kamēr neesam atradušas un sapratušas sev, ka lūk, šis ir tas īstais, ko es tagad mīlēšu un viņš, neapšaubāmi, mīlēs mani! 

Nu tā taču ir! Kas tā par dzīvi - bez mīlestības..

Lūdzies!

Lai pilnība patiešām iestātos, nepietiek ar diviem iepriekšējiem punktiem - vajag klāt to vertikālo sajūtu. Izeju no apkārtējās realitātes žņaugiem, dziļu saprašanu, kas notiek, kāpēc notiek, kur ir mana vietā šajā visā, kas ir dzīve? ..to nekā citādāk nevar, kā lūdzoties. Ne tikai vārdos, bet darbos, sirdī, kontaktējot ar savu dvēseli, nemitīgi domājot, kas tas viss, kas ir apkārt, vispār ir un ko es tajā visā varu darīt?

Piedodiet, ka es tā vienkārši, bez dziļas filozofijas, bet šajos trijos vārdos ir pateikts tik daudz! Kā 3 pamatsfēras - jutekliskā jeb fiziskā, sirds un visbeidzot dievišķā. Ja starp šīm daļām valda saskaņa, viss ir kārtībā, var teikt, ka dzīve izdevusies!

Mēs nedarām sev pāri fiziski,nenoliedzam savu cilvēcisko dabu, piedodam un baudām! Mēs ļaujam savai sirdij atvērties citiem cilvēkiem un mēs ziedojam sevi Augstākajam...

Pavisam ezoterisks skats uz dzīvi un tik viegli realizējams!