Dzīvojot Vācijā, esmu satikusi un iepazinusi dažādu tautību cilvēkus. Šajā jautājumā liela loma, protams, bija tam, ka strādāju viesnīcā par viesmīli-bārmeni, kur man bija tiešs kontakts ar tās apmeklētajiem, taču arī uz ielas var sastapt visdažādāko tautību pārstāvjus. Un tas mani fascinē!

Piemēram, ejot pa Štutgartes lielo iepirkšanās ielu (Kõnigstrasse), visapkārt ir dažādas sejas un valodas. Sākumā es pat speciāli ieklausījos apkārtējo sarunās. Bija liels prieks, kad izdevās saklausīt pazīstamus vārdu. Pat krievu valoda šeit šķiet kaut kas tuvs un savs… Latviešu gan šeit ir liels retums.

Paši vācieši gan man ne īpaši patīk. Viņi ir diezgan lieli skopuļi un vienmēr cenšas būt „pareizie”. Darbā izdara tikai to, ko no viņiem prasa un ne kripatiņas vairāk. Jo kāpēc gan, lai darītu kaut ko papildus, ja tas nav noteikts tiešajos darba pienākumos vai arī priekšnieks nelika to darīt?! Iespējams tāpēc man labāk patīk „ārzemnieki”. Viņi ir sirsnīgāki, atvērtāki un izpalīdzīgāki.

Strādājot viesnīcā, man bija daudz kolēģu no citām zemēm – no Holandes, Turcijas, Rumānijas, Ukrainas, Albānijas, Grieķijas, Lietuvas, Itālijas, Ungārijas, Bulgārijas un pat Kazahstānas! Riktīgs mikslis :) Sākumā bija grūti pierast. It īpaši pie silto zemju pārstāvju sirsnīgās sasveicināšanās – buča uz viena vaiga, buča uz otra un apskāviens! Viņiem tas bija ikdienišķs sasveicināšanās rituāls, bet man, vēsai un atturīgai latvietei – gandrīz kā uzmākšanās! Tagad arī man tas šķiet pašsaprotami.

Bet vislielākais prieks vienmēr bijis, ja izdevās sastapt kādu latvieti. Nereti viesnīcā bija kāds latviešu viesis. Citreiz dzirdēju kādu runājam uz ielas, bet vienreiz pat parunājos ar latviešu sievieti. Tas notika veikalā. Stāvēju pie kases, kad izdzirdēju kādu runājam latviski. Sākumā domāju, ka pārklausījos, taču, nē! Tiešām runāja latviski. Saņēmos un uzrunāju. Izrādās, ka pat no dzimtās pilsētas. He-he, jocīga sajūta! Bet tādi brīži negadās bieži, vien dažas reizes šo gandrīz deviņu gadu laikā, kopš esmu šeit, tāpēc arī tik ļoti palikuši atmiņā.

Krievu tautības cilvēkus gan sanāk dzirdēt diezgan bieži. Tāpat šeit ir  arī krievu veikaliņi, kuros var iegādāties „viņu preci” – Laimas šokolādi, zefīrus, iebiezināto pienu, žāvētas vistiņas un citus kārumus no Latvijas! Vismaz tie mājniekiem vairs nav man jāsūta! ;)

Taču ir viena tautība, kuru es esmu šeit iepazinusi īpaši tuvu – turki. Par viņu īpatnībām un krāšņo kultūru, es vairāk pastāstīšu kādā no saviem turpmākajiem blogiem. Uz tikšanos!

Antra, speciāli www.sieviesuklubs.lv

Foto: personīgais arhīvs