Šorīt pamodos vēlu un arī tik tamdēļ vien, ka izdzirdēju zvanām telefonu. Miegs bija tik salds, ka izlienot no gultas, šķita, ka izlienu no cukurvates. Atveru logu un pretī man skrej miljardiem sniegbaltu tauriņu. Mirkli pa mirklim kāds no tiem nosēžas man uz vaiga vai degungala un izkausē savus ledus kristālu spārnus. Smaržo pēc ziemas.

Attopos, ka ir auksti, taču tai pašā laikā sirdij kļuva ļoti, ļoti silti un uzreiz atmiņā atausa šis: Tūkstošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē. Es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs... /M.Freimanis/

Visā visumā neesmu ziemas cienītāja, bet tā kā tuvojas Ziemassvētki, man sniega neizsakāmi ļoti pietrūka. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir mans vismīļākais laika periods gadā. Ēkas un ielas ietērptas krāšņās pērļu virtenēs un tā vien liekas, ka šo lampiņu gaismu iespējams saskatīt ikkatra pretīmnācēja acīs. Tik daudz patiesu smaidu, smieklu, rūpju un pārdomu nav iespējams saskatīt cittad.

Krāsnī sprakšķ malka, smaržo pēc karstvīna un mazdrusciņ kanēļa, galdu klāj pašas gatavoti gardumi un kartiņas mīļajiem un fonā skan kas ausīm tīkams.

Silti. Nu mana naktstauriņa spārns mazdrusciņ iekrāsojies balts. Katrai pa sniegbaltam tauriņam uz degungala. :)

- Noctuelle.

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kā iesākusies tava diena?