Būt pozitīvam ir moderni – par to nav šaubu! Apkārt par to vien raksta, ka vajag justies laimīgai, smaidīgai, nedomāt drūmas domas tā teikt būt kā saulītei. Idejiski nav slikti, bet brīžiem kaitinoši gan. Kādreiz jau ieraugot kārtējo padomu šajā jomā, biju gatava rakstītājam mest ar puvušu ābolu, jo kā gan varu būt pozitīva, ja man ir slikti, jūtos nesaprasta vai esmu dusmīga?
Neviens man nevar aizliegt būt īgņai vai dusmu lācim, ja tobrīd man ir tāds noskaņojums. Bez tam ir tak zināms, ka emociju slāpēšana un paturēšana sevī noved pie dažādām kaitēm! Emocijām ir jāļauj vaļu, tikai cik tālu mēs drīkstam tām ļaut vaļu un kur ir tā robeža, kad no tām gluži nepamatoti cieš mums blakus esošie un mūsu mīļie! Vai paužot savas emocijas es nevaru būt pozitīva?
Tomēr izlādējot savas emocijas būtu jābūt konstruktīviem – uzliesmoju un pierimu, nevis kā neremdināms vulkāns turpinu bārstīt savas sliktās emocijas pār citu galvām, vēl jo vairāk brīžos, kad blakus esošie nav patiesie emociju izraisītāji, bet gan tikai tie, kuri cieš no sekām. Ir vērts apturēt sevi un pajautāt sev – kas šīs emocijas izraisīja, kāpēc un ko es varu darīt, lai pati justos labāk un varbūt apdomātu turpmāko rīcības plāniņu.
Vismaz man „plāniņš” palīdz savākties un uz notikumiem paraudzīties no cita skatu punkta. Plāniņi reti kad ir grandiozi, parasti vairāk vērsti uz to, kā es varu gūt maksimālo labumu no esošās situācijas un pats galvenais justies labāk. Nu, ja – es esmu šajā ziņā egoiste, man ir svarīgi justies labi. Bet tam ir arī labās puses, mani plāniņi lielākoties nemēdz būt destruktīvi – atriebības plāniņi –tu man tā un es tev šitā, ne pie kā laba nenoved. Pat ja no atriebības mēdzam iegūt pozitīvas emocijas - tās ir īslaicīgas un ilgtermiņā nav dzīvotspējīgas!
Mēģinot ikvienā notikumā saskatīt gaišās puses un saredzēt plāniņu izdzīvošanai un labai pašsajūtai, man šķiet esmu kļuvusi pozitīvāka attieksmē pret dzīvi un pats galvenais – pa lielam, es jūtos mierīgāka un harmoniskāka, mani mazāk tracina ikdienas sīkumi un jūtos labāk!
PS kampaņas man gan riebjas joprojām, es neprotu tā uz pasūtījuma būt laimīgāka!
Bet tagad īpaši neiespringstu..Ja nav noskaņojuma vai esmu dusmīga (reti),tad gan varu trakot un viss pozitīvisms,lai iet ellē!! Bet tā cenšos savu dzīvi "uzgriezt" uz pozitīvisma viļņa..
Tā ir savā ziņā dzīves alķīmija -tas ir līdzsvars, harmonija, par ko visi tā sapņo un runā.
Kā man reiz teica mūsu SK veselības koučs Laila Zariņa - būt harmonijā nemaz nenozīmē būt izteikti laimīgam un priecīgam. Tas ir tāds mērens stāvoklis. Visu - ar mēru
Vienu ļoti labu pieeju šai dzīves pozīcijai man māca Kundalini joga - proti, par savu prātu domāt kā par 3 dažādiem ķermeņiem.
1. Negatīvais prāts - tas ir ķermenis, kas visam pieiet analītiski, kritiski, apšaubot un apsverot. Tas nav slikts prāts - tāds tas vienkārši ir, un savās devās tas ir nepieciešams. Ja pieņemsim, saskaries ar situāciju -iespēja uzsākt jaunu projektu - tad atrašanās negatīvā prāta stāvoklī uzliks šai iecerei visai smagu NĒ, jo ja tā labi padomā, tad nekas nav iespējams, tur noteikti būs traucēkļi, kas tur galā vispār var sanākt? utt. Atpazīstat šo stāvokli? Ja tāds ilgstoši dominē, tad neko jaunu un riskantu šajā laikā iesākt nav iespējams, jo kritiskajam prātam vienmēr atradīsies iemesli, kāpēc to nedarīt.
2. Pozitīvais prāts - stāvoklis, kad viss šķiet iespējams! Un savā ziņā taisnība ir arī šim prātam - mēs izdomājam jaunu lietu, noticam tai un aiziet! Lidojums ir sācies! Tikai, protams, atkal - spārniņi ātri aplaužas, jo nekas jau nav tā, kā iedomāts. Ilgstoša atrašanās izteikti pozitīvajā prātā liek arī doties nepārdomātā riskā.
Dzīvē bieži vien notiek tā, ka mētājamies krasi izteikti starp negatīvo un pozitīvo prātu, piedzīvojot arī krasus pacēlumus un tikpat krasus kritumus. Emocionāli vienkārši kratamies pa dzīvi, kalniem un lejām.
Bet ir vēl kāds prāts - 3. neitrālais - tas ir kaut kas pa vidu, bezkaislīgs un uz to parasti tiecas visi jogi un apgaismības meklētāji
Tas