Ir tāds banāls teiciens: ja enģelim aplauž spārnus, tas iemācās lidot uz slotas... Par to būs arī šis stāsts.

Un iesākumā bija kāzas. Vedēji, svinīgā ceremonija, šampanietis pie ezera, kāzu nakts pirtī... Skaisti, romantiski un, kā toreiz likās, uz mūžu. Cik daudzām laimējies apprecēties ar savu dzīves pirmo vīrieti? Es pat nezinu, vai šobrīd lietotu vārdu "laimēties" - pieredze nulles līmenī, "rozā ķivere" spiež uz smadzenēm ("rozā brilles" te būtu pārāk maigs apzīmējums), mans vīrs - vienīgais, vislabākais, vismīļākais, vis..vis... Tagad, pēc daudziem gadiem, paskatoties uz sevi no malas 18 gadu vecumā, paliek tīri vai kauns - nu tāda naiva lauku vizbule biju!!!

Mana pasaka beidzās pēc nepilniem četriem gadiem - vīrs nomainīja darbu, un sagadījās tā, ka viena no kolēģēm  - viņa kaut kad sen bijusī, jau šķīrusies divreiz... Nebūs interesanti, ja pārstāstīšu visu pārdzīvoto drāmu, jo neko jaunu neuzrakstīšu - asaras, pārmetumi, vainas meklēšana sevī, vārdu sakot - viss kā pie cilvēkiem.

Interesantākais sākās pēc apmēram pusgada, kad biju izkaltējusi visus spilvenus, nomainījusi frizūru un fotogrāfijas ierakusi skapja visaugstākā plaukta visdziļākajā stūrī. Radās jautājums: ko es iesākšu ar savu dzīvi kā sieviete? Meitiņa-peciņa aug, darbs ir, sadzīve pluss-mīnuss normas robežās, bet... Ko lai raksta aiz tā "bet"? Izbijušais laulenis ar savu reiz bijušo manu prātu vairs tik ļoti neaizņēma, sajutu tādu kā spītu un atriebības kāri - es izdzīvošu par spīti! Uh! Un kā vēl izdzīvošu! Tu man vēl redzēsi! Taisni vai jāsmejas, bet, kad toreiz iedomājos, ka reiz blakus zem segas varētu gulēt kāds cits, dūša saplaka kā caurs balons. Nevainību vairs neuzdāvināšu, bet citādi mana pieredze aprobežojās tikai ar viena vīrieša sniegtajām gultas gudrībām.

Ko es varētu piedāvāt? Kā ieinteresēt? Nedaudz pasteidzoties turpmākajiem notikumiem priekšā, varu teikt, ka lieki uztraucos - manas bailes bija nieks vien salīdzinājumā ar sastapto vīriešu kompleksiem un smieklīgajām situācijām, kuras nācās piedzīvot.

Kritiski novērtēju sevi spogulī - fasāde samērā simpātiska, daži liekie kilogrami ātrumu nemazina, jauna, skolota, ar humoru un daudzpusīgām interesēm, trūkumus taču nereklamēšu, vai ne? Un ieliku iepazīšanās sludinājumu avīzē (toreiz internets nebija tik izplatīts un sms čati vēl nepastāvēja, reti kuram bija mobīlais telefons, un tas pats - ķieģeļa lielumā).

 Vēstules pastniece stiepa čupām - izrādījās, vientuļu vīriešu ir daudz vairāk nekā domāju sākumā, un nevienu it kā nemulsināja mans šķirtenes statuss, bet apmēram 90% rakstītāju pēc īsa sevis apraksta vai vienkārši "bla...bla..bla..." pirmais jautājums - kāpēc laulība izbeigusies? Otrs jautājums - cik bērnu?, trešais - vai vari atsūtīt savu foto? Un tad atkal īss "bla...bla", "gaidu atbildi", "attttāaaa, bučas...".

Nedēļas pagāja lasot, dedzinot, rakstot, brīnoties par saņemtajām bildēm, gaidot atbildes un...sapņojot. Daži paši vairs neatbildēja - acīmredzot, neatbildu viņu sapņu dievietes tēlam. Daļai vīriešu pati vairs nerakstīju - pēc fotogrāfiju saņemšanas sapratu, ka galīgi garām - ieliku bildi aploksnē, pieliku kartiņu ar īsu novelējumu "Lai veicas!" un nosūtīju adresātam.

Pēc gandrīz diviem mēnešiem palika četri kandidāti uz tikšanos - viens no Rīgas, bet pašlaik strādajot Ventspilī, 9 gadus vecāks, arī šķīries, bet bildē simpātisks, ar dzīves pieredzi un mērķi. Otrs - neprecēts, pat nav īstas draudzenes bijis...gandrīz vai nevainīgs, foto kautrējās sūtīt, jo visas vecas, bet esot viss kā vēstulē rakstīts - stalts puisis no Jelgavas. Nu labi, lai tā būtu... Trešais...Tas trešais tik skaistas vēstules rakstīja, gandrīz katru otro dienu kādu saņēmu... No fotogrāfijas pretī raudzījās patiešām skaists puisis, es bieži pieķēru sevi pie domas, ka kaut kas nav īsti lāgā, jo tādiem meitenes nav sludinājumos jāmeklē - pašas līp klāt kā pirtī lapas pie slapjas pakaļas...

Bet no otras puses - un ja nu tās tikai iedomas? Tas ceturtais - joprojām dzīvo ar mammu, bet māja esot liela, viens otra dzīvē nejaucoties. Pēc tēva nāves uzņēmies rūpes par saimniecību, kas, viennozīmīgi paaugstināja puiša reitingu manās acīs. Dzīvojot ezera krastā, ļoti skaistā vietā, hobijs - zveja un medības. Bildes esot tikai no medībām, bet tādas jau nesūtīs - bail esot sabiedēt.

  Kad braucu uz Jelgavu, zināju tikai to, ka mani sagaidīs stacijā gara auguma puisis brūnā ādas jakā, svītrainā šallē, ar kādu lakstiņu rokās, un vēl - būšot pakaļ ar savu ikdienas braucamo...kādu tieši, nepaskaidroja, un es arī nejautāju. 

Frizūra, kosmētika, zābaciņi uz papēdīša, speciāli šim gadījumam pirkta blūzīte un...juhuuuu...piedzīvojums var sākties! Un tad tas patiešam sākās!!! Sirds vai pa muti kāpa laukā, sajūta tāda, ka es tajā vilciena vagonā brauciena laikā pārdzīvoju dažus infarktus, insultus, kāju paralīzi un pilnīgu smadzeņu kontūziju. Apmēram tādā stāvoklī mani pasažieru straume izstūma no vilciena uz perona jau Jelgavā. Somiņa rokās kratījās tā, ka dzirdēju, kā žvadz manas dzīvokļa atslēgas. Ar acīm meklēju garu puisi svītrainā šallē, bet, par nelaimi, neviens neatbilda vēstules aprakstam. Sāku nedaudz apjēgt apkārtnotiekošo un apsvēru domu ar pirmo vilcienu atgriezties Rīgā, kad pie stacijas ēkas parādījās kāds tips nobružātā zamšādas virsjakā, ap kaklu aptītā melni balti svītrotā šallē, pie vienas rokas stumjot vecu velosipēdu, bet otrā - balta neļķe...

Turpinājums sekos...