Tātad mans dzīves parmaiņu laiks sakās pirms diviem gadiem. Es mācijos parastā pilsētas vidusskolā. Jau sākoties mācību gadam, mani pārņēma bailes par to, ko darīšu pēc vidusskolas. Laiks gāja. Cītīgu meklēju skolas, kursus... Lidz nonācu pie secinājuma - mācības nevaru atļauties.
Nāku no nabadzigas ģimenes + māsa mācījās augstskolā un izredzes man tajā tikt nebija. Tā nu vienigā izeja bija braukt pie draudzenes uz Lielbritāniju. Teikšu godigi, biju satraukta. Mani vadīja skumjas un prieks. Skumjas, jo man bija draugs. Kopā bijām divus gadus. Pateikt viņam, ka man jāaizbrauc bija sirdi plosoši. Biju gatava tam, ka viņš nevēlēsies ar mani tikties, bet nē - viņš palika lidz manai pēdējai dienai Latvijā.
Nekad mūžā nebiju izjutusi tādas sāpes, likās, ka sirdi rauj ārā no krūtim. Nu ierados. Es nejutos laimīga. Jutos kā no laivas izsviesta. Ar draugu sarakstijos, līdz brīdim, kad sapratu, ka man nav nekādu iespeju atgriezties mājas. Līdz ar to sāku cilvēku atstumt. Domāju, ja neuzturēsim kontaktu, paliks vieglāk.
Sirds sāpeja. Jūtas nerimās. Pie sevis domīju - nu cik ilgi var mīlēt cilvēku, ja neredzi viņu, neuzturi kontaktu, nevari sajust viņu.. Atbildi neradu. Ilgas mocija mani, grauza, grauza, līdz pienāca diena, kad braucu apciemot visus. Šīs laimes sajūtas, kad izkāpu lidostā 'Rīga' nevar aprakstit. Sajutos skumji, jo esmu spiesta dzivot ārzemes, pret pašas gribu, es atdotu visu, lai varētu atgriezties kādreiz Latvijā.
Tātad mans draugs mani tur sagaidija. Jutos kā debesīs. Katru dienu pavadijam kopā, lidz bridim, kad bija jaatgriežas. Es tik loti negribēju atgriezties, vēlējos aizbegt, paslēpties, lai nav jabrauc, bet realitāte paliek realitāte. Tā nu šeit rit mans otrais gads. Jūtos tukša. Katru miļu dienu skumjas pēc mājām -Latvijas - pieaug.
Lai arī ko cilvēki neteiku, es vienmēr lepošos ar to, ka esmu Latviete. Ja es nebūtu spiesta pamest valsti, iespējams nekad nenovērtētu to. Tās ir manas mājas, mana dzimtene, neviena cita valsts to neaizstās. Tagad ar nepacietību gaidu vasaru, kad tikšos ar ģimeni, draugiem un Viņu.. Es ticu, ka viņš ir mans vienīgais un istais, jo šo gadu laikā nevienam no mums nav bijušas citas attiecibas. Manas jūtas pret viņu nekad nav rimušas..
Jūtos tukša, jo nevaru būt blakus cilvēkam, ko mīlu, kas ir mana dzive..Jūtos tukša, katra diena, ko pavadu šeit sagrauj mani arvien vairāk un vairāk..
Veiksmi!