Tuvojoties Otrās Adventes svētdienai Aizputes sieviešu klubiņā viesojās Aizputes baptistu draudzes mācītājs Jānis Balodis. Mācītājs mūs vedināja uz sarunām par to, kas tad ir gars un dvēsele? Vai, ja cilvēka miesa ir vesela, tad arī gars ir vesels?
Šādi un līdzīgi jautājumi tika izteikti, lai vedinātu uz pārdomām, kādi mēs esam un uz ko mēs tiecamies. Tēma gana zināma un mani pašu tas neko jaunu nevēstīja, jo pati šad tad vien uzdodu sev šos jautājumus un grāmatu lasīts par līdzīgām tēmām gana.
Bet, ko es interesantu uzzināju no šīs tikšanās, ko es iepriekš nezināju ir stāsts, kā tika ieviests šis laiks, kad mēs gaidām Ziemassvētkus. Adventes laiks. Izrādās, ka kādā bērnu patversmē, bērni bijuši ļoti nepacietīgi un viņiem bija grūti sagaidīt Ziemassvētkus. Viņi bija sagādājuši dāvaniņas, svētku rotājumi sagatavoti, bet līdz Ziemassvētkiem laiks bijis gana. Tad vīrs, kas strādāja patversmē iegādājies sveces – 4 sarkanas un 19 baltas. Aizgājis uz mežu un saspraudis eglītē svecītes. Un tā viņš ar bērniem katru dienu gāja uz mežu, lai aizdegtu pa vienai svecītei. Sarkanās svecītes tika degtas svētdienās un baltās pārējās nedēļas dienās. Un tā tika gaidīti Ziemassvētki un ar to arī ieviesies Adventes laiks.
Otrs mans atklājums, ko uzzināju no mācītāja, kam būtu jāpateicas par labdarības ideju ir rakstnieks Čārlzs Dikenss un viņš to ir atspoguļojis savā grāmatiņā „Ziemassvētku dziesma”. Grāmata stāsta par sīkstuli Skrūdžu, kas Ziemassvētku naktī piedzīvo brīnumainu pārvērtību, pārtopot no skopuļa žēlsirdības un devīguma pilnā Ziemassvētku simbolā.
Noslēgumā mācītājs aicināja ikvienu uzdot sev interesējošus jautājumus. Jāsaka, ka iniciatīvu uzņēmās dažas. Jautāja par Jēzu, Viņa dzīvi, Bībeli un tās rakstiem... Bet man tomēr pietrūka kaut kā. Es labprāt būtu turpinājusi diskusiju ar jautājumiem, bet bija manāms, ka vairs nebija vēlme klausīties un kādam jau gribējās kur skriet...
...