Man šodien atvērusies rakstīšanas čakra. Pastāstīšu par savu pārgājienu pagājušās brīvdienās.
Vienu dienu sēdēju un domāju, kad pēdējo reizi biju pārgājienā? Tā ar somām plecos, desumaizēm un jāņogudzērienu. Laikam jau bērnībā....

Ķēros pie idejas. Mans plāns bija – ar auto līdz Lapmežciemam, atstājam auto un ar kājām gar jūtu līdz Ķesterciemam. Mērķis noīrētā pirts Ķesterciemā, 25 km attālums un pierādījums sev es to varu. Izziņai cilvēks vidēji iet 5 km stundā, gar jūru rēķināju 4,5km.
Plāni nedaudz pačākstēja jo piektdien lija kā ar spaiņiem :) Bet mūsu mazais optimistu klubiņš, nepadevās. Aizbraucām uz naktsmītni atstājām auto un ar lietusmēteļiem bruņojušās devāmies gar jūru uz Enguri (mols kā mērķis). Lai nesaltu somā balzāmiņš, jo lietus nemitējās. Pie jūras bijām vienīgie cilvēki, tāpēc tā bija kā meditācija. Katrs atrada sev kādu mērķi ko darīt pa ceļa. Es veidoju pušķi no viršiem, ķērpjiem, pīlādžiem, kāda lasīja sēnes mežmalā, kāda nodarbojās ar fotogrāfēšanu. Solis bija pastaigas, jo attālums ne īpaši tāls tāpēc tas bija kā bauda.
Tā kā ne visur gar jūru var tikt, tad interesantākais bija šķērsot šķēršļus (mazas upītes utt), reizēm bija dziļāk mežā jāpaiet un jālien pār baļķi, reizēm gāza tā ka jāsēž zem koka, lai pāriet gāziens...un Enguri sasniedzām. Engurē krodziņā paēdām ceptas butes, veikalā iepirkumi vakaram un soļojām atpakaļ, bet lietus joprojām gāza un bijām krietni slapjas tādēļ izgājām uz mērķi, nostopēt auto. Kaut gan pašas sasmējāmies vai tad kāds ņems slapjas, četras!! izlijušas meitenes un ko jūs domājat, jā! Vispār manas domas mainījās par īgnajiem latviešiem – kafejnīcā pārdevēja bija atsaucīga ieteica labāko ēdienu, autobusa sarakstu noskaitīja, parādīja veikalu, smaidīja un čaloja, veikalā ar pārdevēju izrunājāmies „pa dušam”, ka ar smaidu iznācām uz slapjās šosejas un pēc laika laipns šoferītis vel paņēma mūs savā mašīnā.
Pirtsmājiņā ieradāmies slapjas kā žurkas, saimniecei bija palicis mūs žēl tāpēc sagaidīja jau silts kamīns ehh cik forši. Nu tā mēs sildījāmies pie kamīna, spēlējām Aliasu un Latviju, gājām pirtī un čučējām kā rukši :)

Plānojam tradīciju atjaunot, jo vēlamies noiet visu Latvijas jūras piekrasti un ķert emocijas. Un kad tad vēl, ja ne gada mistiskākajā, leģendām apvītajā un enerģētiski spēcīgākajā laikā - ap Jāņiem
Gluži vai gribas sakrāmēt somu un doties, bet ikdiena...