Mani svētki šogad, lai gan mīļi un ģimeniski, tomēr bija gaužām smagās sēru noskaņās. Tieši Saulgriežos no dzīves atvadījās vīramāte. Cilvēks,kam varētu uzcelt pieminekli. Par viņas smago darbu, četriem dēliem, par to, ka turējās līdz pēdējam.
Tāpēc šogad Ziemassvētki nebija vis balti, bet melni. Vispār jocīgi, kā tas ir - patiešām saskarties ar nāvi, tik tuvu.
Mēs tomēr saņēmāmies un svētkus nosvinējām, jo mamma tā būtu gribējusi - ar eglīti, bērniem, Klusu nakti, svētku nakti.
Mūžības tuvums, kas nupat bija acu priekšā, lika man pārdomāt arī šo laiku - kāds tad ir Ziemassvētku brīnums, kas tajā notiek? Atdzimstošā dievība Jēzus - katru gadu mirst un katru gadu piedzimst no jauna. Tā ir dievišķā, mūžīgā dzīves sfēra. Arī dabā vērojams cikliskums - daba nepazīst pulksteni un neskaita gadus. Tā vienkārši rit.
Vai ar cilvēka dzīvi ir savādāk? To mēs redzam kā lineāru dzīves gājumu - viens mūžs nostaigāts, no dzimšanas līdz kapam. Kāpēc cilvēks nav ciklisks? Bet varbūt ir?
Bet šoreiz baltums izpaliek un siltais laiks tieši priecē .Manā dārzā pat viena hiacinte sataisījusies uz ziedēšanu.
Citādi Z-sv bija neparastākie,jo sajūtās vistukšākie,varbūt iemesls jāmeklē sevī...
25. datumā izpušķojām pagalma dzīvo egli un mazā pat paspēja izvizināties suņa pajūgā, ko arī sabildējām, tā ka bija pie mums ziema, vismaz Ziemassvētkos
Kad mēs kaut ko zaudējam, kaut kas cits tiek vietā dots.
Kaut kā ļoti smagi šogad ir gājis, daudz zaudējumu, maz ieguvumu....
Jāsaka godīgi - man svētki pagāja vienmuļi... TV, dators, svētku ēdiens, dāvanas, izpušķots egļu zars... Kaut kas tika no no skaņas, kaut kas arī no drūmuma...