Smaidi un pasaule tev smaidīs pretī! Domā labas domas un tās īstenosies! Esi pozitīva, jo tā ir vieglāk! Ak, cik liels spiediens no pozitīvās domāšanas kulta pārņemtajiem. Bet, ko darīt tad, ja priecāties nemaz negribas? It īpaši, ja šādas sajūtas velkas jau vairāku nedēļu garumā?
Droši vien diezgan likumsakarīgi - ziņās dzirdēju, ka vakardiena un šodiena (17. janvāris) ir šī gada depresīvākās un bēdīgākās dienas. Tomēr tas neatvieglo sajūtas, ka esmu nokļuvusi strupceļā. Psihologi šādos brīžos saka - ir jāmeklē veids, kā atbrīvoties no savām bēdīgajām sajūtām un jāmeklē šo sajūtu cēlonis.
Bet pozitīvisma kulta popularizētāji (eh, pirms kāda laika arī es biju viņu skaitā) to tikai vien kladzina - beidz čīkstēt, esi priecīga, piesaisti pozitīvās emocijas, neatrodies starp citiem čīkstētājiem... Katru dienu dari vismaz vienu lietu, kas tevi iepriecina. Bet, ja man negribas? Piekritīsiet, diezgan liels strupceļš emociju virpulī...
Šorīt aizdomājos par to, ka pie visa šī mudžekļa vainojams pozitīvisma kults. Tieši tā dēļ nespēju sevī pieņemt negatīvās emocijas un kārtīgi izsāpēt tās, jo vajag taču būt tai pozitīvajai un gaidīt, kad kosmoss man atdarīs ar to pašu.
Kā tev šķiet, pozitīvisma kults nav pārāk uzmācīgs? Ko tu dari, kad ir skumīgs prāts? Kā sevi iepriecini?
Un galvenais - kā pati jūties janvāra pašā viducī?
Lai visām brīnišķīga otrdiena - Sieviešu Kluba blogeru diena!
Kintija, Sieviešu Klubs
P.s. dienas sarunas, kā vienojāmies, notiek Sieviešu Kluba foruma sadaļā... Blogeru dienās Sieviešu Klubs uzsāks kādu aktuālo diskusiju, bet pārējās dienās diskusiju ierosinājumus gaidīsim no ikvienas no jums - portāla lasītājām.
nezinu ka, bet tieku. Tacu ienveidiba jau ir apnikusi un gribas ko jaunu,...
Esmu istakais un stingrakais pesimists!
Lai man butu viss perfekti- tadas dienas nekad nav bijis!
Es vienkarshi maku izbaudit momentu,kad viss ir labi-
Majas logi mirdz spozhi, istabas un vannasistabas smarzho pec svaiga gaisa,
Visas drebes un aizkari izgludinati,
sanemu atmaksu par manis smagi stradato darbu fabrikaa, u.t.t.
Bet Jusu gadijumaa- tas ir DEPRESIJA!
Atnaca nodoklu atmaksa no valsts, kur stradaju 4 gadus ieprieksh.
Jo pashlaik viss ir automatisks un komputerizets.
Pat nevajag prasit. Ista Ziemassvetku davana.
Musu berns ir dazreiz skals- tapec iegajam specialaja, stiklotaja nodalijuma.
Uzreiz satikam 2 mukenes, kas iepriecinaja meitinu, parunaja, spelejas.
Velak ari macitajs visu laiku pieversa mums uzmanibu, jo bijam vienigie aiz stikla.
Dievmaiziti sanemam pirmie.
Kada var but negativa dzive?!
Dievs zina, kad cilvekus iepriecinat.
Vēl trakāk- es taču esmu koučs- cilvēks, kurš palīdz citiem būt efektīviem. Bet pati ņemu un esmu noskumusi, dusmīgai vai raudoša... Kā tad tā- vai tad es maz drīkstu tāda būt? Manī kādu laiku disonēja šis drīkst/nedrīkst būt/nebūt, kamēr es nepieņēmu, ka man ir tiesības BŪT tādai kāda esmu. Galvenais ir BŪT APZIŅĀ par to, ka šobrīd esmu pilna optimisma, pozitīvisma utml., bet attiecīgajos apstākļos es varu būt arī pilna negatīvisma (nupat, nupat piedzīvoju šādu sajūtu uzplaiksnījumu), bet BŪT APZIŅĀ par to. Pajautājot sev- nu kā tad es īstenībā gribu, es parasti atrodu atbildi tajā, ka tomēr man labāk patīk tie mirkļi, kad esmu pozitīvismā. Tad lūkoju pēc kā tāda, kā "uzlādēt" savas baterijas. Un ar laiku to izdodas aizvien ātrāk un ātrāk izdarīt.
Iespējams, ka kādu dienu sasniegšu t.s. VISAPTVEROŠĀS MĪLESTĪBAS sajūtu kā Māte Terēze. Bet vēl kāds ceļš ir jānoiet un kaut kas vēl jāiemācās. Es to pieņemu un turpinu BŪT tāda kāda esmu.
Diena šodien sākās biasā steigā un rezultātā nokavēts darbs un sasvīdusi mugura. Turpinu klepot un punķoties.
Ar pozitīvismu iet kā pa viļniem, bet es pie tā strādāju.
Un pajautā sev, ko tiešām vēlies, nevis ko citi gaida no tevis un kas ir pareizi
kādu laiku atpakaļ uzdāvināja man viena domātaja grāmatu, viņš tur ļoti trapīgi pateica par optimismu. I. Iljins: "Ticēt saviem spēkiem un būt spejīgam nomierināt citus cilvēkus ir pa maz; pašpaļāvība var kaitēt radošam procesam un optimisms nav reducēts uz "mieru" neskatoties ne uz ko: optimisms nav dots cilvēkam no piedzimšanas un no veselības; viņš tiek iegūts garīgi nobriestot. Optimists neparedz veiksmi un laimi jebkuros apstākļos: vēstures gaita spēj prognozēt kritumu nākotnē un optimists nevar aizvērt uz to acis. Un tomēr viņš paliek optimists."
Par optimistu nevar dēvēt cilvēku, kurš vienmēr ir labā noskaņojumā, kurš neko neņem pie sirds un neredz talāk par savu degungalu – tas ir tuvredzīgs un paviršs cilvēks. Īsts optimisms stāv pāri sadzīves lietām ar to cietsirdību un nežēlību, jo skatās uz tām kā uz parbaudījumu. Optimista galvenais mērķis ir saprast savu vietu dzīvē, iedziļināties savā sidrslietā. Īsta optimista gribas spēks ir spēka spēja vai pašpastiprināšanās māksla, dzīva piepūles bezgalība – tik ilgi un bezcerīgi meklētais "garīgais perpetuum mobile"...
Tad, kad ir pavisam sūdīgi - tad atceros veco labo teicienu, ka no jebkuras bezizejas ir vismaz divas izejas
Kādreiz biju dikti skeptiska pret visām pozitīvisma kampaņām - tā vien šķita, ka tas tāds stulbums vien ir, bet ja tas ienāk ikdienā nu tā līdz kaulam, tad dienu, kad neko negribas kļūst daudz mazāk
Tas laikam totāli ir par mani