Daudz runā par to, ka dzimstība samazinās, ka valstij nav konkrētas programmas kā to novērst, dzirdam diskusijas par pabalstiem, par to, ka ir nolemts sniegt atbalstu neauglības ārstēšanai, bet tas viss notiek fragmentāri.
Vienu vakaru ejot mājup no darba mēģināju atbildēt uz jautājumu: kas valdībai būtu jādara, lai es saņemtos laist pasaulē vēl pāris bērneļu?
Tā teikt soli pa solim – grūtniecības uzraudzība – ir savas nepilnības, bet kopumā ir iespēja grūtniecību uzraudzīt pie valsts apmaksāta ginekologa un tas daudz neizmaksā. Aizsardzību no darba devēja arī likumdevējs ir paredzējis un šī nu ir tā pozīcija, kur lielākoties tomēr viss atkarīgs no pašas grūtnieces, jo neviens darba devējs no laba prāta neatlaidīs grūtnieci vai māmiņu pēcdzemdību atvaļinājumā, ja viņa būs laba darbiniece.
Pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājums Latvijā ir virs vidējā Eiropā, un bērna kopšanas atvaļinājuma garums būtu pietiekams. Bērna kopšanas pabalsts arī ir normāls kopumā ņemot. Ja vien pabalstu maksātu līdz brīdim, kad bērns tiek pašvaldības nodrošinātā pirmskolas izglītības iestādē, tad vispār būtu jauki. Pasapņojot varētu gribēt, lai bērnam piedzimstot valsts izsniegtu tādu pabalstu, lai varētu bez piemaksas samainīt esošo dzīvokli uz tādu, kurā ir par vienu istabu vairāk – bērnam tā teikt. Tomēr, jāatzīst, ka pat ja šo te sakārtotu, es nedomāju, ka būtu gatava laist vēl kādu bērnu pasaulē.
Tas, kas mani varētu mudināt apdomāt par vēl kādu mazuli, būtu stabila ekonomiskā situācija valstī – sajūta, ka atbilstoši manai pieredzei, izglītībai un zināšanai man un manu bērnu tēvam būs darbs un iespēja parūpēties par saviem pēcnācējiem, dzīvojot nevis izdzīvojot! Es negribu pabalstus un pabalstiņus – bet vēlos iespēju nopelnīt sev un saviem bērniem cilvēka cienīgu dzīvi.
Katrā ziņā nestabilitātes sajūta ekonomikā, kur droši var valsts vīri apelēt pie tā, ka visur pasaulē šobrīd situācija ir nestabila, daļēji būtu iespēja mazināt veidojot stabilu ilgtermiņa plānošanu valstī t.sk. skaidru, prognozējamu un stabilu nodokļu politiku, kas savukārt veicinātu biznesa attīstību! Un tas nudien nav mazsvarīgi!
Un vispār- es neparakstītos uz 5 bērniem..
Tiesa, Inesei vēl lielāka uzslava (nekāds skaistulis jau tas Ainārs nav)
Turklāt, ja reiz valsts tos bērnus ir "pacēlusi"- lieliski ierēdņi, vai ne? Var apzinīgā vecumā strādāt valsts labā..
Un lai nestāsta, ka tā ir pārāk personīga informācija!
Un tas būtu problēmas saknes risinājums, taču pārāk "slidens"... to nekad neviena valsts institūcija nekultivēs.
Mūsējie tik bieži braukā pa pasauli - kā citas valstis šo problēmu kādreiz risinājušas?
T.s. krievlaikos daudzbērnu ģimenēm arī bija dažādas priekšrocības - mātēm ātrāka pensija, kaut kur kaut kas bez rindas utt... Un tas nemaz nebūtu tik slikti! Ko tagad kāda 5 bērnu māte 58 gadu vecumā var izdarīt?!? Īpaši, ja viņai nav darba.
Idejas ir dažādas, bet valsts neko negrib darīt... vai aiz slinkuma, vai aiz neprasmes?
Nedot pabalstus no vienas puses nozīmē bērnus nolemt vēl lielākam trūkumam.....
Prasa tikai par kaut kādiem mistiskiem risinājumiem X-cilvēku armijas radīšanai gada laikā.
Pecei par iespējām ierobežot nelabvēlīgo ģimeņu "vairošanos" - tagad pašvaldības dāvā dažādas svētku dāvanu kartes trūcīgajām ģimenēm (kā kurā pašvaldībā), dotē komunālos pakalpojumus, dod atlaides medicīnas pakalpojumiem utt... Var taču kaut kā vietā izniegt kuponus vai dāvanu kartes (formulējumam nav nozīmes) šīm "ražīgajām" sievietēm kaut vai spirālei "uzstādīšanai". Labi, nekad to neizmantos ne visi 100%, ne pat 80%, ne pat varbūt 60%, bet daļa aizies!
Tagad tās davanu kartes daļa iemaina pret alkoholu.... un svētkos uzcep nākamo bērneli.
Taču tas ir tikai viens mazs, sīks variants.
Un Labklājības ministrija labāk būtu ko reāli darījusi apstākļu uzlabošanai, nevis cepusi kārtējos papīreļus, kur izdalot ģimenes ienākumus ar ģimenes locekļu skaitu izdara ģeniālos secinājumus, tas pat trešajā klasē pamatskolā ir skaidrs, ja X izdala ar 2 tas ir lielāks nekā tad, ja X dala ar 3,4 vai 5 .!
Un kā var gribēt, lai dzimst bērni?
Publicēta: 13:59 24.01.2012.
2012.gada 24.janvāris.
Informāciju sagatavoja Liene Užule, Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste.
Labklājības ministrijas (LM) apkopotie dati liecina, ka bērnu nabadzība ar katru gadu pieaug. Kopš 2008.gada ir strauji samazinājies arī bērnu materiālās nodrošinātības līmenis - ja 2008.gadā tādu bērnu, kuriem netika nodrošināts viss nepieciešamais, kas bērnam vajadzīgs veiksmīgai dzīves gaitu uzsākšanai, bija aptuveni trešā daļa (36%), tad 2010.gadā šādu bērnu bija jau nepilna puse (48,5%).
Šāda materiālā nenodrošinātība savukārt jau vairo bērnu nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī veicina nabadzības un atstumtības pārmantošanos nākamajās paaudzēs. LM atzīst, ka kopumā lielākais nabadzības risks pastāv ģimenēm ar bērniem.
Vienlaikus analizējot trūcīgo personu sadalījumu pa iedzīvotāju grupām 2010.gadā, bērni ir otra lielākā grupa starp trūcīgajām personām valstī. Trūcīgo bērnu skaits 12 mēnešu periodā ir pieaudzis par pusotru reizi, attiecīgi no 39,4 tūkst. 2010.gada janvārī līdz 60,6 tūkst. jeb aptuveni 16,1% no bērnu kopskaita 2010.gada decembrī. Vienlaikus vērojama tendence pieaugt bērnu īpatsvaram, kuri dzīvo sociālajos dzīvokļos.
Savukārt, analizējot izglītības iestāžu pieejamību, Labklājības ministrija (LM) vērš uzmanību, ka statistikā norādītie dati, ka vairāk kā 11 tūkst. jeb 5% bērnu vecumā no 7 līdz 8 gadiem pērn neapmeklēja skolu, galvenokārt ir neprecīzi, jo nepieciešams pilnveidot obligātās izglītības vecuma bērnu uzskaites sistēmu.
Tāpat turpināja samazināties bērnu skaits valstī, proti, summārais dzimstības koeficients jau ilgstoši ir zemāks par to, kāds būtu nepieciešams pilnvērtīgai paaudžu nomaiņai. 2010.gadā summārais dzimstības koeficients bija 1,117, bet 2009.gadā - 1,319.
Kā pozitīva tendence vērojama adoptēto bērnu skaita palielināšanās. Pērn kopumā Latvijā tika adoptēti 128 bērni, kas pēdējo desmit gadu laikā ir rekordliels skaits.
Kopumā bērnu traumatisms saglabājies samērā augstā līmenī. Palielinājies ir tieši ar ceļu satiksmes negadījumiem saistīto traumu skaits. 2010.gadā, salīdzinājumā ar 2009.gada attiecīgo laika periodu, valstī ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros ievainoti bērni, ir palielinājies, kopumā ievainoti 1245 bērni.
Ierobežotā valsts finansējuma dēļ arī daudzu aktivitāšu īstenošana tika pārtraukta vai to apjomi tika samazināti proporcionāli pieejamā finansējuma samazinājumam. Budžeta sabalansēšanas pasākumi ietekmēja gan finansiālā atbalsta pasākumus (sociālos pabalstus un citu materiālo atbalstu), gan ģimenēm, kuras aprūpē bērnus, pieejamos pakalpojumus.
Tas minēts otrdien, 24.janvārī, valdībā izskatītajos LM informatīvajos ziņojumos "Pārskats par bērnu stāvokli Latvijā 2010.gadā" un "Par pamatnostādņu "Bērniem piemērota Latvija" īstenošanu 2010.gadā".
Mana doma ir tāda, kamēr pie varas esošie cilvēki necienīs bērnus un ģimeni, tikmēr nebūs bērnudārzu, pabalstu un kuplu ģimeņu un latvieši kā nācija izmirs.
Šleserim veseli 4 bērni..
Par kādu atbalstu jūs runājat?!!
Tie ir tikai daži no jautājumiem uz kuriem atbildes dažādām pusēm būs atšķirīgas
Piem. cik zinu, tad lielbritānijā pa lielam "neglābj" grūtniecības līdz 12 nedēļai, jo dabā ir spēks un tai ir savi likumi, LV mēdz grūtnieces barot ar hormoniem jau no dažām grūtniecības nedēļām, lai saglābtu grūtniecību, bet varbūt tas ir viens no faktoriem, kas rada risku tikt pie bērniem ar veselības problēmām?
Un kā tu ierosini piebremzēt nelabvēlīgo ģimeņu paplašināšanos?
Otrs visvairāk bērnu dārzu likvidēja, tad kad pēc 90- to buma saruka bērnu skaits un pašvaldību ienākumi, nebija no kā tos b/d uzturēt, lai gan ne vienam vein jau tobrīd bija skaidrs, ka ar laiku iespējams tāpat tos vajadzēs atjaunot.....
Labi, saprotu, ka tas ir apstākļu kopums, kas liek domāt pragmatiski un nedzemdēt kā kaķenei.
Man domāt, ka tik pat daudz būtu jāpiedomā, kā mazliet piebrmezēt tieši nelabvēlīgo ģimeņu nekontrolējamo paplašināšanos.... ja pašvaldība labi redz, ka ģimene jau tā ir sociāli nelabvēlīga (alkoholisms, slimības utt.).
Tātad, lielāka darbība būtu vajadzīga no katras pašvaldības. Katrā pašvaldībā ir pamesti īpašumi, t.sk. pašvaldības/valsts - kāpēc nevarētu tos dot apdzīvot daudzbērnu ģimenēm? Te, protams, darbs juristiem, jo privātīpašumā nevienu neiekārtos.
Tādi sīkumi... bet tāds pirmsākums problēmas risināšanai, manuprāt, nav atrodams.... ne ministru maiņa, ne ierēdņu rotēšana, ne apmācība, ne piketi jau neko nemainīs. Es neredzu to vājo punktu, ar ko sākt, jo viss ir "ķēdes reakcija".
Un kopumā, jā - valsts neatbalsta..... pabalsti nav risinājums.
Toties normāli ir apvainoties par to, ka vīrišķis tev atver durvis
Savus bērnus dzemdēsu sev, par valsti jau nu vismazāk domāju. Labprāt gribētu trešo, bet veselības dēļ man vairs nevar būt bērni. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai blakus ir vīrs uz kuru es varu paļauties.
Un ne jau valsts mani motivē vai bremzē. Es laikam esmu no tiem, kuri neuzskata, ka valstij jāuztur bērns.... jā, nepopulārs viedoklis. Bērns ir JĀGRIB pašiem! Arī jāaudzina pašiem! Mani taču valsts neuztur, ne vīru, ne mammu, nevienu.
Vienīgais, esmu pret t.s.māmiņalgas ierobežojumiem - ja man līdz bērna gaitām b/d pienāktos tādi paši ienākumi, kā tagad - strādājot, vispār nedomātu! Un tie Ls 8 mēnesī - nezinu.... tāda smieklīga summa, lai gan ir bijuši periodi, kad tiešām gaidu tos Ls 16 un saprotu, ka daudzām ģimenēm tā ir iztika nedēļai vai pat divām.
P.s.Esmu spilgts piemērs
bet par surogātiem... austrumos tā ir diezgan izplātīta prakse. man radi no gruzijas, viņiem bieži notiek tā: ja brālim ar viņa sievu ilgu laiku nav bērnu, tad cits brālis ar sievu speciāli brālim iznesā bērnu un atdot to. protams, tas ir cits jautājums, bet tomēr es stipri šaubos ka pie mums, baltijā, tādu praksi pieņemtu un saprastu.
PS man šķiet, ka surogāšmāšu jautājums ir dikti sarežģīts ļoti dažādu apstākļu dēļ, t.sk. psiholoģiksu.
atcerejos, nesen kāda sieviešu žurnālā esmu lasījusi, ka lielbritānijā tendence ir tāda, ka ģimeni un bērnus vairāk grib virieši, kuri arī auklē bērnus, a sievietes pie pirmas iespējas iznāk uz darbu. interesanti un netipiski, vai nē?
Bet piekrītu, ka sievietei pašai (ne vīra, ne sabiedrības, ne radinieku, ne draudzeņu ietekmē) jānonāk pie slēdziena, vai tieši viņa vēlas bērnu.
pilnīgi viņai piekrītu.
par dzemdībam bez vīra... āgrāk es teiktu, ka esmu pret, jo sieviete viena pati nevar dot bernam visu, ko dod pilvertīgā ģimenē, BET skatoties apkart, kas notiek ģimenēs un ka bērni augt kā ziedi pļavā un vēcakiem pat traucē... kā arī vīrs - viņš ir brīvs cilvēks, kura brīvība var izpausties arī aiziešanās no ģimenes un sievietes atkal pašai ir jātiek galā ar visu. tātad, vis ir atkarīgs no pašas sievietes: vai viņa ir gatava uz tādu soli, vai nē.
Turklāt, interesanti, ka mūsu valsts tā arī nerisina jautājumus par surogātmātēm.
Zinu sievietes, kas iet uz šādu soli. Pienācis zināms vecums, it kā stabila vīrieša nav, bet bērnu gribas. Un tas notiek! Pēc tam kādu laiku mēdz būt grūti, taču pie visa pierod.
Piedod, aizfilozofējos pa tēmu
- darba devējiem', ņemot darbā jaunos vecākus
- nodokļu atvieglojumi
- progresīvs atbalsts par katru nākamo bērnu
- valsts stimulēta uzņēmējdarbība