Es pati savu pirmo bērnu dzemdēju 23 gados - tāpat kā mana mamma, mana vecāmāte un vecvecmamma. Tā teikt, pa dzimtas līniju pirmais bērns ir pašā fertilitātes un jaunības plaukumā.

Stāvoklī paliku absolūtā mīlas skurbulī, Jāņos, viss ziedēja, galva griezās un par "stāvokli" mēs priecājāmies bez prāta... Turklāt, nebijām ne precējušies un arī ienākumi, tā teikt, bija ļoti minimāli. Par pabalstiem vispār pat neaizdomājāmies. Tas kļuva aktuāli tikai vēlāk , kad spītējot aukstumam pusremontētā īres dzīvoklītī kādā 8-tajā grūtniecības mēnesī es pēkšņi sapratu - nu ir ziepes!

Taču bērniņš piedzima, dzīve gaja uz augšu un pēc 5 gadiem nolēmām par otro. Tagad, savos teju 33 es domāju - vai mums pietiks spēka un drosmes trešajam? 

Biedrības "Papardes Zieds" veiktajā pētījumā par reporduktīvo veselību pierādījies, ka Latvijā jaunieši nedomā par bērnu laišanu pasaulē vismaz līdz 28 - 30 gadiem. Tas nozīmē arī nopietnu risku jau tā noplicinātajai demogrāfijai - kopš krīzes dzimstība ir sarukusi no 24 000 jaundzimušo gadā līdz 18 000. Un samazināsies vēl.

Manas draudzenes fertīlaja vecumā ir izbraukušas no valsts. Viena piedzemdējusi divus bērnus Skandināvijā , otra partnera meklējumos Lielbritānijā, trešā, kas vēl šeit, godīgi pilda statistiku un pirmdzimto dzemdēs 32 gados. 

Ā, un vēl - par abortiem. Gada laikā tie ir vairāk nekā desmit tūkstoši, kas aiziet nekurienē. Ja pieņemam, ka dzīvi piedzimst aptuveni 18 000, tad gandrīz puse bērnu tiek  izlemts šai pasaulē neielaist. 

Kas liek  sievietei un vīrietim, kas nupat tikko mīlējās (tātad - mīl??), izšķirties par šo soli? Un savu , iespējams, pirmo grūtniecību pārtraukt aptuveni 20 % sieviešu vecumā no 20 - 24 gadiem? Laikā, kad tieši būtu kā reiz, gatava un vesela savam pirmajam bērniņam? Un kurš no pāra izlemj PAR bērna nogalināšanu?

Padiskutējam - kas liek sievietēm/vīriešiem izšķirties par pirmo bērnu? Ko sakāt, jūs, meitenes, kas vēl nav dzemdējušas? Kā jums liekas - kad un vai būsiet gatavas savam pirmajam?